Mīlestība un cieņa ir senču pielūgšanas pamati, īpaši hinduismā. Tiek uzskatīts, ka mirušie turpina pastāvēt un var sniegt norādījumus, lai tādējādi ietekmētu dzīvo likteni.
Senās indusu prakse senču pielūgsme 15 dienu laikā, ko vienu reizi gadā novēro hinduisti, sauc par "Pitri-Pakša' (“senču divas nedēļas”), kuras laikā senčus atceras, pielūdz un meklē viņu svētības.
Šajā piemiņas periodā hinduisti visā pasaulē pārdomā savu senču ieguldījumu un upurus, lai mēs varētu labāk dzīvot mūsu mūsdienu dzīvi. Tāpat kultūra, tradīcijas, vērtības un to noteiktais dievišķais mantojums, lai mēs uzplauktu savā dzīvē un būtu labi indivīdi. Hinduisti atsaucas uz mirušo dvēseļu klātbūtni, meklē aizsardzību tām dvēselēm, kuras tagad ir aizgājušas, un lūdz, lai iemiesotās dvēseles iemantotu mieru un rāmumu.
Tas ir balstīts uz Vēdu rakstu dziļi iesakņojušos jēdzienu, kas saka, ka, piedzimstot indivīdam, viņš/viņa piedzimst ar trim parādiem. Pirmkārt, parāds Dievam vai augstākajam spēkam, ko sauc par "Dev-rin". Otrkārt, parāds svētajiem, ko sauc par "Rishi-rin", un trešais parāds saviem vecākiem un senčiem, ko sauc par "Pitri-rin". Tie ir parādi uz dzīvības, taču tie netiek apzīmēti kā saistības, kā varētu domāt. Tas ir veids, kā Svētie Raksti iedveš apziņu par saviem pienākumiem un pienākumiem, kurus cilvēks savā ikdienišķajā dzīvē mēdz neievērot.
Parāds, ko sauc par "Pitri-rin" saviem vecākiem un senčiem, indivīdam ir jāsamaksā savas dzīves laikā. Stingra pārliecība ir tāda, ka mūsu dzīve, mūsu eksistence, ieskaitot mūsu uzvārdu un mūsu mantojumu, ir dāvana, ko mums dāvājuši mūsu vecāki un mūsu senči. Ko vecāki dara savu bērnu labā, kad viņi tos audzina – izglīto, pabaro, sniedz viņiem visas iespējamās dzīves ērtības – mūsu vecvecāki ir veikuši tādus pašus pienākumus pret vecākiem, kas pēc tam lika vecākiem nodrošināt bērnus. Tāpēc mēs esam parādā saviem vecvecākiem, kuri ir saviem vecākiem un tā tālāk.
Šis parāds tiek atmaksāts, labi klājoties dzīvē, nesot slavu un slavu savai ģimenei un savukārt saviem senčiem. Mūsu senči pēc aiziešanas mūžībā joprojām domā par mums kā par aizgājušām dvēselēm, kuras rūpējas par mūsu labklājību. Lai gan viņi negaida, viņu vārdā var veikt labdarības darbus un ar mīlestību atcerēties viņus tādus, kādi esam viņu dēļ.
Šo divu nedēļu laikā cilvēki, domājot par senčiem, pienes mazus upurus. Viņi ziedo pārtiku izsalkušajiem, lūdzas, lai atvieglotu ciešanas, piedāvā palīdzību trūcīgajiem, kaut ko dara, lai aizsargātu vidi, vai kādu laiku velta sabiedriskajam darbam. Šī senču pielūgsmes darbība ir balstīta tikai uz ticību (saukta "Šradha' hindu valodā) un garīgo saikni, un tas pārsniedz tikai hinduistu rituālu.
Ikgadējā senču pielūgsme tiek saukta par "Shraadh", kuras laikā ir jāveic darbības, lai atcerētos, atzītu un saglabātu lepnumu par savu ģimenes ciltsrakstu. Ja un sencis tagad ir aizgājis mūžībā, tad dēlam vai pēcnācējam ir jāpiedāvā 'pind' jeb ziedojumi ar mērķi ļaut aizgājēja dvēselei saņemt pestīšanu (jeb mokšu) un dusēt mierā. Tas tiek veikts Gajā, Bihārā, Falgu upes krastos.
Ikgadējais 15 dienu senču pielūgsmes periods atgādina mums par mūsu ciltsrakstiem un mūsu pienākumiem pret to. Zināmi filozofi uzskata, ka haosa un satraukuma stāvoklis, ko mēs izjūtam gan mūsu iekšējā, gan ārējā pasaulē, ir dziļi sakņots nestabilās attiecībās ar senčiem. Tādējādi pielūgšana viņus piesauc, un savukārt viņi turpina sniegt mums vadību, aizsardzību un iedrošinājumu. Šī pieredze sniedz iespēju emocionāli un garīgi atjaunot piemiņu par mūsu priekštečiem, lai gan mēs neko daudz nezinājām par viņu eksistenci. Šī saikne var būt ļoti rezonējoša, un mēs varam sajust viņu klātbūtni aizsardzībā tādos veidos, ko neierobežo fiziskā esamība.
***
