Mahashivratri ir ikgadējs festivāls, kas veltīts Kungam Šivam Adi Deva.
Tas ir gadījums, kad dievība izpilda savu dievišķo deju, ko sauc par Tandavu jeb Šivas kosmisko deju.
"Hindu reliģijā šī dejojošā Kunga Šivas forma ir pazīstama kā Nataraj un simbolizē Šakti jeb dzīvības spēku. Kā skaidro plāksne blakus statujai, tiek uzskatīts, ka Kungs Šiva izdejoja Visumu, motivē to un galu galā nodzēsīs. Kārlis Sagans uzzīmēja metaforu starp Nataraj kosmisko deju un mūsdienu subatomisko daļiņu "kosmiskās dejas" pētījumu.". (CERN)
Slavenais astrofiziķis Karls Sagans metaforu starp Šivas kosmisko deju un subatomisko daļiņu kosmisko deju uzzīmēja ar šādiem vārdiem:
"Hindu reliģija ir vienīgā no pasaules lielajām ticībām, kas veltīta idejai, ka pats Kosmoss piedzīvo milzīgu, patiešām bezgalīgu skaitu nāves gadījumu un atdzimšanu. Tā ir vienīgā reliģija, kurā laika skalas, bez šaubām, nejauši atbilst mūsdienu zinātniskās kosmoloģijas skalām. Tās cikls sākas no mūsu parastās dienas un nakts līdz Brahmas dienai un naktij, kas ir 8.64 miljardus gadu garš, garāks par Zemes vai Saules vecumu un apmēram pusi laika kopš Lielā sprādziena. Un joprojām ir daudz garākas laika skalas.
Pastāv dziļš un pievilcīgs priekšstats, ka Visums ir tikai dieva sapnis, kurš pēc simts Brahmas gadiem izšķīst bezsapņu miegā. Visums izšķīst kopā ar viņu – līdz pēc kārtējā Brahmas gadsimta viņš sarosās, sakārtojas un atkal sāk sapņot lielo kosmisko sapni. Tikmēr citur ir bezgalīgi daudz citu Visumu, katrs ar savu dievu, kas sapņo kosmisko sapni. Šīs lieliskās idejas nomierina cita, varbūt vēl lielāka. Mēdz teikt, ka cilvēki var nebūt dievu sapņi, bet drīzāk dievi ir cilvēku sapņi.
Indijā ir daudz dievu, un katram dievam ir daudz izpausmju. Vienpadsmitajā gadsimtā izlietās Čolas bronzas ietver vairākus dažādus iemiesojumus dievs Šiva. Elegantākais un cildenākais no tiem ir Visuma radīšanas attēlojums katra kosmiskā cikla sākumā, motīvs, kas pazīstams kā Šivas kosmiskā deja. Dievam, kas šajā izpausmē tiek saukts par Nataradžu, Deju karali, ir četras rokas. Augšējā labajā rokā ir bungas, kuru skaņa ir radīšanas skaņa. Augšējā kreisajā rokā ir liesmu mēle, kas atgādina, ka tagad jaunizveidotais Visums pēc miljardiem gadu tiks pilnībā iznīcināts.
Šie dziļie un jaukie attēli, man patīk iedomāties, ir sava veida mūsdienu astronomisko ideju priekšnojauta. Ļoti iespējams, ka Visums ir paplašinājies kopš Lielā sprādziena, taču nekādā gadījumā nav skaidrs, ka tas turpinās paplašināties mūžīgi. Izplešanās var pakāpeniski palēnināties, apstāties un apgriezties. Ja Visumā matērijas daudzums ir mazāks par noteiktu kritisko daudzumu, attālināto galaktiku gravitācija būs nepietiekama, lai apturētu izplešanos, un Visums aizbēgs uz visiem laikiem. Bet, ja matērijas ir vairāk, nekā mēs varam redzēt – teiksim, melnajos caurumos vai karstā, bet neredzamā gāzē starp galaktikām, tad Visums gravitācijas ceļā turēsies kopā un piedalīsies ļoti indiskā ciklu secībā, izplešanās, kam seko saraušanās. , Visums pēc Visuma, Kosmoss bez gala.
Ja mēs dzīvojam šādā svārstīgā Visumā, tad Lielais sprādziens nav Kosmosa radīšana, bet tikai iepriekšējā cikla beigas, Kosmosa pēdējā iemiesojuma iznīcināšana. (fragments no grāmatas Kosmoss autors Kārlis Sagans, 169. lpp.).
***
***
